Rihards Kalniņš
13.01.1928.–13.11.2008.
dzejnieks
Dzimis un mācījies Talsos, bijis Talsu pilsētas un novada sabiedrisks darbinieks, Tēvzemes Daugavas Vanagu, politiski represēto un bijušo latviešu leģionāru pulcētājs un kopā turētājs. Apglabāts Talsu Jaunajos kapos.
Personiskā informācija
Dzimis Talsos. Mācījies
Talsu Valsts ģimnāzijā. Vairāk kā 9 gadus pavadījis izsūtījumā Komi apgabalā. Apglabāts
Talsu Jaunajos kapos.
Darbība
Divdesmit
gadus strādājis par Talsu sporta nama direktoru, veicinot sporta dzīves
rosīgumu un attīstību pilsētā un rajonā, līdz ar to šajā jomā darot mūsu pilsētu
atpazīstamu Latvijā. Bijis
Talsu domes deputāts sarežģītajos deviņdesmitajos gados.
Riharda Kalniņa dzeja publicēta Talsiem veltītajā dzejas izlasē „Ābeļziedu pilsēta” (1996), dzejas kopkrājumos „Mani kaķi ir zaļi” (2001), „Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007).
Ir vairāki autorizdevumi, viens no tiem – skaista dāvana savai pilsētai „Nolemtība” (2002), kur iekļauta dzeja un atmiņu tēlojumi, kas uzbur ainas no Talsu dzīves: Mazbānīša laiku Talsos, stāsta par Dižmāras tirgus svinībām tālā senatnē, par pilsētas sabiedrisko dzīvi trīsdesmito gadu beigās un četrdesmitajos gados.
R. Kalniņa paša sakārtojumā 2000. gadā iznākusi dzejas izlase „Mīlestība sāpēs” (sabiedriskās organizācijas „Aleksandra Pelēča lasītava” izdevums), kurā apkopota Nacionālo Daugavas Vanagu Talsu nodaļas biedru dzeja.
Citas Riharda Kalniņa grāmatas: „Četras puķes ar Andri” (dzejoļu grāmata, kurā iekļauta arī dēla, novada literāta, Andra Kalniņa dzeja; 2005), „Sveiks, brāl!” (sarunas un pārdomas vēstulēs; sarakstīta kopā ar kādreizējo skolasbiedru Talsu pilsētas pamatskolā un draugu visa mūža garumā Herbertu Segliņu. 2003), „Arī tev…” (Talsu ģimnāzijas Mediju centrs; dzeja; 2003), „Kur vēl tā…” (Talsu ģimnāzijas Mediju centrs; dzeja; 2006).
Talsu Galvenās bibliotēkas fonotēkas fondā glabājas Riharda Kalniņa kasetē ierakstītas „Represēto dziesmas” (bez izdošanas gada).
Eseja "Pie "Koklētāja""
Laikrakstā „Talsu Vēstis” 1998. gada 14. novembra
izdevumā bija lasāma Riharda Kalniņa eseja „Pie „Koklētāja””:
„Esmu atnācis. Nemiers jundīja visu nakti, nostiprinot domu, ka Tu gribi ar mani parunāt, izteikt pārdomas, sāpi un uzklausīt arī manus sirdspukstus, nepatiku un vēlmi. Redzi, esmu apsēdies uz soliņa Tavā pakājē, kur aizmugurē jau ir sakopti celiņi, kas nostiprināti nogāzes kraujā, un sakārtoti krūmu veidojumi. Jau divus gadus ar savu skatu un kokli Tu priecē mūsu ikdienu. Tu, kas tapšanas laikā solīji dainot par mūsu pilsētu, mūsu dzimteni Latviju, dod spēku ne man vienam, bet daudziem, kuri grib smelt to Tavā modrībā un varenībā. Tev – divgade, Latvijai – astoņdesmit. Bet Tu pats teici, ka Tev gadu ir tūkstošiem. Jā, atceros, kā Tevi atveda, purvā paslēpušos. Zinu tos gadu simteņus, kad mūsu virsaiši izlēma Tevi par upurēšanas vietu, kad viņi pirms vai pēc kaujas devās pie Tevis ar lūgsnu stiprināties. Arī es šodien nāku pie tevis ar lūgumu palīdzēt. Ne jau man, bet manai tautai un Latvijai. Atceries, kā tapa mūsu pilsēta, kā šo nosaukumu ieguva 1917. gada aprīlī, pūpolu ziedā? Tie bija lieli juku laiki, kam sekoja 1918. gada 18. novembris. Rīgā proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti, bet te vēl bija vācu okupanti. Tad ķeizars Vilhelms atteicās no troņa, un svešie pazuda. Tu, vēl purvā gulēdams, priecājies par pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem Kundziņa veikala logā, priecājies, ka Ulmanis vada jauno Latvijas valsti, ka zeļ un plaukst mūsu zeme. Priecājies, ka viņš ar savu parakstu pirms 60 gadiem apstiprināja Tavu tapšanu, Tavu sūtību. Satumsa nakts, Tev nebija lemts redzēt te saullēktu pāri Leču kalnam, bet redzēji un dzirdēji latviešu leģionāra sāpi un vaidu ievainoto palātās. Jā, Tev taisnība, saujiņa ļaužu atkal lēma, ka Tev beidzot jādzimst pilnā veidolā. Tu tapi, izslējies varenībā pretim pilskalnam un baznīcas zelta gailim. Manī ir prieks, ka izvēlējos Tev šo vietu un draugi manu ieceri atbalstīja. Man prieks, ka Tu te stāvi mūžībā, ar nomierinošo skatu sagaidīdams un pavadīdams katru garāmgājēju. Jūtu, arī Tev tagad nav viegli. Jā, tuvojas jubileja, un mēs abi atceramies tos ģimnāzistus, skolnieku rotu, kas palīdzēja izcīnīt pirmo Latvijas valsti. Arī tos ģimnāzistus, kuri 1942. – 1942. gadā vēlējās to atjaunot. Pēc 50 gadu verdzības tā nāca - daudziem negaidot. Nu tā ir, bet daudzu sejās nav īsta gandarījuma. Tev piekrītu, arī mani urda jautājumi. Kad beidzot mūsu valstsvīri domās par Latvijas valsti un tautu? Vai ar politiskajām spēlītēm viņi nopietni cer iegūt tautas atbalstu? Tev taisnība, daudziem sāk izsīkt spēks uzturēt labo ticību un cerību. Sāp man, sāp arī tev. Paliec sveiks! Esmu pasēdējis pie Tevis, esam labi parunājušies, un paldies Tev par to! Atnākšu atkal, kad svētku salūts izgaismos Tevi un ugunskuri pilskalnā sildīs mūsu atmiņas!”
„Esmu atnācis. Nemiers jundīja visu nakti, nostiprinot domu, ka Tu gribi ar mani parunāt, izteikt pārdomas, sāpi un uzklausīt arī manus sirdspukstus, nepatiku un vēlmi. Redzi, esmu apsēdies uz soliņa Tavā pakājē, kur aizmugurē jau ir sakopti celiņi, kas nostiprināti nogāzes kraujā, un sakārtoti krūmu veidojumi. Jau divus gadus ar savu skatu un kokli Tu priecē mūsu ikdienu. Tu, kas tapšanas laikā solīji dainot par mūsu pilsētu, mūsu dzimteni Latviju, dod spēku ne man vienam, bet daudziem, kuri grib smelt to Tavā modrībā un varenībā. Tev – divgade, Latvijai – astoņdesmit. Bet Tu pats teici, ka Tev gadu ir tūkstošiem. Jā, atceros, kā Tevi atveda, purvā paslēpušos. Zinu tos gadu simteņus, kad mūsu virsaiši izlēma Tevi par upurēšanas vietu, kad viņi pirms vai pēc kaujas devās pie Tevis ar lūgsnu stiprināties. Arī es šodien nāku pie tevis ar lūgumu palīdzēt. Ne jau man, bet manai tautai un Latvijai. Atceries, kā tapa mūsu pilsēta, kā šo nosaukumu ieguva 1917. gada aprīlī, pūpolu ziedā? Tie bija lieli juku laiki, kam sekoja 1918. gada 18. novembris. Rīgā proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti, bet te vēl bija vācu okupanti. Tad ķeizars Vilhelms atteicās no troņa, un svešie pazuda. Tu, vēl purvā gulēdams, priecājies par pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem Kundziņa veikala logā, priecājies, ka Ulmanis vada jauno Latvijas valsti, ka zeļ un plaukst mūsu zeme. Priecājies, ka viņš ar savu parakstu pirms 60 gadiem apstiprināja Tavu tapšanu, Tavu sūtību. Satumsa nakts, Tev nebija lemts redzēt te saullēktu pāri Leču kalnam, bet redzēji un dzirdēji latviešu leģionāra sāpi un vaidu ievainoto palātās. Jā, Tev taisnība, saujiņa ļaužu atkal lēma, ka Tev beidzot jādzimst pilnā veidolā. Tu tapi, izslējies varenībā pretim pilskalnam un baznīcas zelta gailim. Manī ir prieks, ka izvēlējos Tev šo vietu un draugi manu ieceri atbalstīja. Man prieks, ka Tu te stāvi mūžībā, ar nomierinošo skatu sagaidīdams un pavadīdams katru garāmgājēju. Jūtu, arī Tev tagad nav viegli. Jā, tuvojas jubileja, un mēs abi atceramies tos ģimnāzistus, skolnieku rotu, kas palīdzēja izcīnīt pirmo Latvijas valsti. Arī tos ģimnāzistus, kuri 1942. – 1942. gadā vēlējās to atjaunot. Pēc 50 gadu verdzības tā nāca - daudziem negaidot. Nu tā ir, bet daudzu sejās nav īsta gandarījuma. Tev piekrītu, arī mani urda jautājumi. Kad beidzot mūsu valstsvīri domās par Latvijas valsti un tautu? Vai ar politiskajām spēlītēm viņi nopietni cer iegūt tautas atbalstu? Tev taisnība, daudziem sāk izsīkt spēks uzturēt labo ticību un cerību. Sāp man, sāp arī tev. Paliec sveiks! Esmu pasēdējis pie Tevis, esam labi parunājušies, un paldies Tev par to! Atnākšu atkal, kad svētku salūts izgaismos Tevi un ugunskuri pilskalnā sildīs mūsu atmiņas!”
Apbalvojumi
Rihards Kalniņš ir
vairākkārtējs titula „Talsu mīlulis” ieguvējs, Talsu pilsētas Goda cilvēks. Triju
Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Avoti
Attēls: Juhņevičs, E. (1988). Talsi, sports un nams. Padomju Karogs, Nr. 7, 16.01. 2. lpp. D. Kārkluvalka foto.
Par Rihardu Kalniņu kopkatalogā
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
