Anss Lerhis-Puškaitis
02.09.1859.–30.03.1903.
skolotājs, folkloras vācējs un apkopotājs
Dzimis Talsu pagasta „Cīruļos”. Savācis vairāk nekā 1900 pasaku un vairāk nekā 3300 teiku. Apbedīts Džūkstes kapos.
Personiskā informācija
Īstais vārds – Ansis Lerhis. Kā otrais dēls dzimis Talsu pagasta Talsciema
„Cīruļos”. Vecāki – saimnieki Reinis (1828–1881) un Ģedrude (1838–1901)[1]. Bērnības gados gājis ganos, mācījies lasīt no dziesmu un sprediķu grāmatas[2]. Tāpat agri saskāries ar tautas nostāstiem par stipriniekiem, burvjiem, raganām[3]. Dzejnieks Fricis Kristapsons dalījies atmiņās par došanos uz A. Lerha-Puškaiša dzimtajām mājām[4]:
„[..] Tomēr saimniece zināja pastāstīt, ka ābeļdārzs ir rakstnieka stādīts, kas ābeles mīlējis vairāk par visiem kokiem. Ēkas pie ābeļdārza esot senās saimnieku mājas, bet, kur tagadējie saimnieki dzīvo, toreiz bijusi kalpu māja. Zemā balti pelēkā istaba klusē, spoguļodamās tumšiem zemiem logiem, pa kuriem mazais Ansis reiz ieraudzījis šīs zemes sauli un Kurzemes debesis. Tagad viņa pārdzīvojusi savu lietderības mūžu, bet ir apdvesta no pagājušo laiku burvības. Tur tumšajās istabās skanējušas dziesmas un paustas pasakas un teikas garajos vakaros klaušu laikos. [..]”
Kopā ar divus gadus jaunāko brāli Bērtuli tika nosūtīts uz tuvākajām „Laipmežu” un Šlīpa mežziņa mājām, lai mācītos pātarus pie Talsu luterāņu draudzes mācītāja Johana Heinrihsa Tīlinga (1837–1870)[5]. Deviņu gadu vecumā sāk mācīties Talsu privātskolā pie kādas Golcas jaunkundzes. Mācības ilgst vien divus gadus; problēmas sagādā vācu valodas zināšanu trūkums. Tad apmeklē Friča Feldmaņa privātskolu, bet nepabeidz to. 1873. gadā A. Lerhis-Puškaitis iestājās tikko atvērtajā privātajā apriņķa skolā Talsos[6][7]. Novadpētnieks Imants Tamsons raksta[8]:
„Laidzes ielā nr. 1 (..) 1873. gadā atklāj Talsu privāto apriņķa skolu (tā saukto „kreicskolu”), ko uzturēja vietējā muižniecība un Talsu pilsoņi. Skola šajā ēkā pastāvēja līdz 1881. gadam, kad skolas vadību pārņēma valodnieks Kārlis Mīlenbahs. Šajā skolā piecus semestrus jeb 2 gadus mācījās folklorists un rakstnieks Anss Lerhis-Puškaitis un viņa brālis Bērtulis.”
Kā norāda Kārlis Dziļleja, „tēvam tomēr aptrūkusi nauda dēla skološanai”[9]. 1879. gadā A. Lerhis-Puškaitis beidzis Irlavas skolotāju semināru[10].
Miris nepilnu 44 gadu vecumā ar tolaik nedziedināmo slimību – tuberkulozi. Apglabāts Tukuma novada Džūkstes kapsētā. Viņa kapa piemineklī pēc testamentā paša izteiktas vēlēšanās ierakstīts: „Anss Lerhis-Puškaitis, Talsinieku Cīruļu saimnieku Reiņa un Ģedrudes dēls. Džūkstes-Lancenieku skolotājs no 1883, to pašu laiku latviešu pasaku darbenieks.”
Talsos staigājam pa A. Lerha-Puškaiša vārdā nosauktu ielu, no kuras ceļš tālāk aizvijas uz apmēram 8 kilometru attālajām
„Cīruļu”
mājām.
Darbība
14–15 gadu vecumā pirms iestāšanās apriņķa skolā bija norakstītājs Talsu apriņķa tiesā[11]. Strādājis Annenieku pagasta skolā (pēc Irlavas semināra beigšanas), Džūkstes-Pienavas skolā (1880–1883) un Džūkstes-Lancenieku skolā (1883–1903)[12]. Žanis Grauds raksturo A. Lerha-Puškaiša darbošanos Džūkstes pusē[13]:
„Ansis Lerchis-Puškaitis, mīlēdams dabu, mīlēja dēstīt kokus. Tā viņš ierīkoja Lancenieku skolā lielu augļu dārzu, tāpat lielu parku pie Džūkstes biedrības nama. Viņš ļoti rosīgi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, kur izplatīja jaunlatviskās idejas. Viņš vadīja dziedātāju kori, nodibināja bibliotēku.”
Tāpat viņš piedalījies Džūkstes Zemkopības biedrības, kā arī Krājaizdevu kases un citu biedrību dibināšanā, darbībā[14].
Skolā strādādams, A. Lerhis-Puškaitis interesējies par „vienkāršo ļaužu”
valodu, teikām, dziesmām, pasakām un spoku stāstiem[15]. 19. gs. 80. gados viņš uzsāka vēstītājas folkloras apkopošanu[16]. Vispirms pierakstījis Džūkstes novada pasakas no aptuveni 35 teicējiem; no visas Latvijas teritorijas pasakas iesūtījuši aptuveni 850 līdzstrādnieki. Arī latviešu studenti Pēterpilī aicināti piedalīties pasaku un teiku vākšanā. Ojārs Zanders atsaucas uz A. Lerha-Puškaiša uzsvērtajiem principiem, kas jāievēro šajā darbā[17]:
„[..] Vērtīgi esot tikai tādi folkloras vākumi, kas ir
„bez liekām sagrābstām”, viņš uzsver. Pierakstiem jābūt precīziem, tie jāvērtē, jāsijā,
„tomēr no vecā krāšņuma neko nenodrupinot”. Katrs pieraksts dod kaut ko jaunu, kaut ko papildina.
„Daudz pasaku, kas Džūkstē uzietas robainas, nepilnīgas, tagad caur citu apgabalu variantiem palikušas saprotamas,”
raksta A. Lerhis-Puškaitis. [..]”
No 1891. līdz 1903. gadam tika izdotas A. Lerha-Puškaiša sastādītās „Latviešu pasakas un teikas”
7 sējumos, kuros materiāls sakārtots pēc viņa ieviestās klasifikācijas sistēmas[18]. Kopumā sējumos iekļautas apmēram 1900 pasakas un vairāk nekā 3300 teikas, spoku stāsti, kā arī ticējumi un ieražas[19]. A. Lerha-Puškaiša vākums ir folklorista Pētera Šmita „Latviešu pasaku un teiku”
(1–15; 1925–1927) pamatā[20]. Kā atzīst Ināra Znotiņa, „A. Lerhis-Puškaitis vairāk bija vācējs un krājējs, mazāk jaunu darbu radītājs”. Rakstniecībā viņu ietekmējis vēstītājas folkloras stils. 1890. un 1891. gadā iznācis viņa oriģinālpasaku krājums
„Pasakas”. 1891. gadā izdota pasaka
„Kurbads”, kur ietverti teiku un pasaku motīvi par stiprinieku ķēves dēlu. Stāstus „Ojārs”
(1892) un
„Vodžus”
(1893) A. Lerhis-Puškaitis sarakstījis, „izmantodams sava novada nostāstus un attēlodams tā ļaudis un raksturīgo kolorītu”[21][22].
Avoti
[1] Tamsons, I. (2022). Toreiz un tagad. Talsu Vēstis, Nr. 22, 18.03. 9. lpp.
[2] Grauds, Ž. (1935–1937). Talsu novada rakstnieki un zinātnieki. Latvieši.
Freijs, A. et al.
Talsu novads. Rīga: Talsu un Tukuma Studentu Biedrības izdevums. 411. lpp.
[3] Čakars, O., Grigulis, A., Losberga, M. (1987). Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne. 428. lpp.
[4] Šironovs, J. (sak.). (2015). Senlolots sapnis. Talsi: Aleksandra Pelēča lasītava. 41. lpp.
[5] Tamsons, I. (2022). Toreiz un tagad. Talsu Vēstis, Nr. 22, 18.03. 9. lpp.
[6] Turpat.
[7] Grauds, Ž. (1935–1937). Talsu novada rakstnieki un zinātnieki. Latvieši.
Freijs, A. et al. Talsu novads. Rīga: Talsu un Tukuma Studentu Biedrības izdevums. 411. lpp.
[8] Tamsons, I. (2015). Toreiz un tagad. Talsu Vēstis, Nr. 78, 17.07. 8. lpp.
[9] Dziļleja, K. (2012). Es atskatos uz Talsu novadu. Talsi: Aleksandra Pelēča lasītava. 74. lpp.
[10] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 363. lpp.
[11] Tamsons, I. (2022). Toreiz un tagad. Talsu Vēstis, Nr. 22, 18.03. 9. lpp.
[12] Znotiņa, I. (2006). Irlavas skolotāju semināra audzēkņi – pedagoģiskās domas veidotāji Latvijā. Ozola, A. Tukuma novada kultūrvēsture VIII. Tukums: Tukuma muzejs. 74. lpp.
[13] Grauds, Ž. (1935–1937). Talsu novada rakstnieki un zinātnieki. Latvieši. Freijs, A. et al. Talsu novads. Rīga: Talsu un Tukuma Studentu Biedrības izdevums. 411. lpp.
[14] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 363. lpp.
[15] Aleksandra Pelēča lasītavas personāliju mape (L11). Talsi: Talsu Galvenā bibliotēka.
[16] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 363. lpp.
[17] Zanders, O. (1984).
„Pasaka ir riekstam līdzīga”. Skola un Ģimene, Nr. 9. 32. lpp.
[18] Čakars, O., Grigulis, A., Losberga, M. (1987). Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne. 429. lpp.
[19] Aleksandra Pelēča lasītavas personāliju mape (L11). Talsi: Talsu Galvenā bibliotēka.
[20] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 363. lpp.
[21] Znotiņa, I. (2006). Irlavas skolotāju semināra audzēkņi – pedagoģiskās domas veidotāji Latvijā. Ozola, A. Tukuma novada kultūrvēsture VIII. Tukums: Tukuma muzejs. 74. lpp.
[22] Čakars, O., Grigulis, A., Losberga, M. (1987). Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne. 429.–431. lpp.
Attēls: Sprūde, V. (2017). 1907. gada 19. janvārī. Piemineklis A. Lerhim-Puškaitim. Latvijas Avīze, Nr. 14, 19.01. 16. lpp.
Par Ansu Lerhi-Puškaiti kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
