Jānis Princis
15.11.1796.–04.01.1868.
lībiešu dzejnieks
Dzimis Miķeļtornī, kur dzīvojis lielāko mūža daļu. Tulkotājs, valodas paraugu sniedzējs, arī ķesteris. Izveidojis pirmo latviešu–lībiešu vārdnīcu. Apglabāts Cirpstenes kapos.
Personiskā informācija
Jānis Princis seniors (jeb vecais Princis; PrincJānis) dzimis Pizes (Miķeļtorņa) „Viļumos” zvejnieku ģimenē. Par Prinču (Princjāņu; vēlāk, kopš 1861. gada, Prinču) dzimtu un tās paaudžu paaudzēs stīdzošajām saknēm izlasāms Valdas Marijas Šuvcānes grāmatas „Lībiešu ciems, kura vairs nav” nodaļā, kur stāstīts par Ovīšiem.
Lielāko mūža daļu – 47 gadus – ģimene dzīvojusi Pizē. Sākumā Jānis Princis bijis saimnieks „Viļumos”, bet 1825. gadā, droši vien pēc Popes barona gribas, ar visu ģimeni pārcēlies uz „Pizeniekiem” – atstatus no Pizes ciema centra, meža ielokā, Irbes upes krastā.
Darbība
Jānis Princis seniors faktiski ir pirmais lībiešu kultūras darbinieks, un viņa nopelni lībiešu rakstu valodas radīšanā un grāmatniecībā joprojām ir nozīmīgi.
1942. gada vasarā vecais Princis trakojošā jūrā nokļuvis nāves briesmās. Par izglābšanos pateicībā Dievam viņš rakstījis dziesmas, kas 1845. gadā iznākušas iespiestā veidā Jelgavā ar nosaukumu „Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas, sadomātas no bijušā Pizes baznīcas ķestera Jāņa Princ un viņa vecākā dēla Jāņa”. 1914. gadā Ventspilī grāmata piedzīvo otru izdevumu. 1863. gadā Londonā iznāk trīs Prinču (Jāņa vecākā, Jāņa jaunākā un vecākā dēla Pētera) tulkotais Mateja evaņģēlijs rietumlībiešu izloksnē. J. Prinča raksti publicēti „Latviešu Avīzēs”, Princis izveidojis arī pirmo latviešu–lībiešu vārdnīcu un 1846. un 1852. gadā bija galvenais ziņu devējs somu zinātniekam A. J. Šēgrēnam, kurš pētījis lībiešus un viņu valodu.
Jānis Princis seniors 18 gadus bijis Pizes draudzes ķesteris. Jānis Princis seniors, kā viņu raksturojis draudzes mācītājs V. Hilners, bijis cilvēks ar gaišu prātu, kurš pašmācības ceļā iemācījies lasīt, rakstīt un interesējies par dažādiem dzīves jautājumiem. J. Princim bieži nācies aizstāt mācītāju, jo V. Hilners Pizē ieradies tikai pāris reižu gadā.
1844. gadā Jānis Princis seniors ar ģimeni pārceļas dzīvot uz Ventspili. Tur viņš „pie Ventas ostas no augsta kroņa dabūjis lielu zemes gabalu, ko viņš ar saviem astoņiem dēliem uzņēmies apkopt un ko tad tie paturēs uz bērnu bērniem” – tā raksta mācītājs V. Hilners. Tā Ostgalā izveidojās tagadējā Prinču iela. V. M. Šuvcānes grāmatā lasāms:
„Prinču ģimene nodarbojās ar zvejniecību un turēja arī lopus. Turpat netālu bija apmetusies Znotiņu ģimene. Šo ģimeņu mājvietās Ostgalā izveidojās Prinču un Znotiņu iela. Jānis un Ede savas dzīves laikā zaudēja trīs bērnus. Vienīgā meita nomira gluži maza. Frīdrihu 19 gadu vecumā laivā jūrā starp Ventspili un Liepāju nospēra zibens. Didriķis bija sācis Pizes bērniem mācīt lasīt un rakstīt, viņš bija nesen apprecējies, bet tad saslima un pēkšņi nomira 25 gadu vecumā. Pēc viņa nāves Pizes bērnus neilgu laiku mācīja brālis Pēteris Princis. Cits seniora Jāņa Prinča dēls Indriķis kļuva par kroņa muižas mežsargu Ovīšos. Ģimene plaši sazarojās. Prinča uzvārds kļuva plaši pazīstams ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Piemēram, Indriķa mazdēls Kārlis Princis, dabaszinātnieks un bijušais Rīgas Dabas muzeja direktors.”
1846. gadā Pēterpils Zinātņu akadēmija atsūtīja uz Baltiju zinātniekus ekspedīcijā vākt materiālus par lībiešiem. Tā liktenis iekārtoja, ka Jāņa Prinča seniora un viņa dēlu veikums lībiešu kultūrā aprakstīts darbā „Somu un igauņu zinātnieki cenšas saglabāt lībiešu valodu un kultūras vērtības”.
Avoti
Lībiešu kultūras un valodas portālā lasāma 2009. gada 31. oktobrī ielikta informācija:
„15. novembrī pulksten 16.00 Rīgā, Blaumaņa ielā 5a (Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta telpās) notiks lībiešu dzejnieka Jāņa Prinča seniora 210 gadu jubilejai veltīts sarīkojums. 18. novembrī šo notikumu atzīmēs Jāņa Prinča dzimtajā pusē Ventspilī. Viņu godinot, sarīkojumā Rīgā, kā ziņo ĪUMSILS Lībiešu (līvu) lietu nodaļa, ar klausītājiem tiksies Prinču dzimtas pārstāvji, būs iespēja noklausīties Ventspils muzeja galvenās krājuma glabātājas Ingrīdas Štrumfas priekšlasījumu, kā arī lībiešu ansambļu priekšnesumus. Tiks atvērts arī Līvu savienības izdotais buklets par Jāni Princi. Ventspilī 18. novembrī notiks vairāki atceres pasākumi: 12.30 Cirpstenes kapos, kur apglabāts Jānis Princis, un 13.30 pie Prinča pieminekļa. 14.30 sāksies Līvu savienības rīkots svinīgs pasākums, kas veltīts arī Lībiešu karoga svētkiem un Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai.”
Ventspils mājaslapā (internetā) pilsētas domes ziņās izlasāms raksts „Aivars Lembergs dāvina Līvu savienībai Jāņa Prinča pieminekli”:
„Trešdien, 21. jūnijā (2006), plkst. 19:00 Livonijas ordeņa pilī Aivars Lembergs un Līvu savienības „Līvōd Īt" valdes priekšsēdētājs Aldis Ermanbriks parakstīs līgumu par Jāņa Prinča pieminekļa dāvināšanu. Skulptūras autors ir tēlnieks Indulis Ojārs Ranka. Pieminekli par personīgajiem līdzekļiem iegādājies un Līvu savienībai dāvina Aivars Lembergs. Līvu savienība vienojusies ar Ventspils pilsētas domi, ka lībiešu dzejniekam, žurnālistam, ķesterim un sabiedriskajam darbiniekam Jānim Princim veltītais piemineklis atradīsies Kroņa un Vasarnīcu ielas skvērā, dižā līva dzimtas vārdā nodēvētās Prinču ielas galā. Granītā veidotā skulptūra būs dāvinājums Ventspilij Pilsētas svētkos. Viens no spilgtākajiem lībiešu tautas pārstāvjiem, Miķeļtorņa baznīcas kādreizējais ķesteris Jānis Princis seniors (1796 – 1868), dzimis Ventspils rajona Pizes (tagad – Miķeļtorņa) pagastā. Princis ir pirmais zināmais lībietis, kurš rakstītprasmi izmantojis savas dzimtās valodas pierakstīšanai. Lībiešu un latviešu grāmatniecības aizsācējs bija viens no pirmajiem savas dzimtās valodas kopējiem, kurš radīja arī jaunus vārdus jēdzieniem, kas iepriekš lībiešiem nebija aktuāli. Kopā ar dēliem 1863. gadā sarakstīta viena no pirmajām lībiešu valodā iespiestajām grāmatām – Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodas Kurzemes dialekta rietumu izloksnē. 1845. gadā izdotais dzeju krājums „Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas" (grāmata tapusi kopā ar dēlu Jāni Princi jaunāko) ir otrs latviešu oriģināldzejas krājums pēc Neredzīgā Indriķa dziesmām (1806). Darbu pie grāmatām lībiešu un latviešu valodā Princis turpinājis visu mūžu. Tāpat Princis ar dēliem bija vieni no pirmajiem, kuri palīdzēja nosargāt Ventspili no uzbrūkošajām kāpām, tādēļ viena no Ostagala ielām nodēvēta viņa dzimtas vārdā. Jānis Princis pēdējos 24 savus mūža gadus pavadīja Ventspilī, apglabāts Cirpstenes kapos. Līvu savienības valdes priekšsēdētājs Aldis Ermanbriks uzskata, ka pieminekļa atklāšana Ventspilī būs liels ieguldījums Latvijas otrās pamattautas – līvu etniskās pašapziņas saglabāšanā, un tas parāda Ventspils rūpi par līviem, rādot piemēru visai Latvijas tautai. Pieminekļa autors tēlnieks Indulis Ranka lībiešu valodas kopēja tēla veidošanai iedvesmu smēlies kāda Prūsijas burātāja Kelterborna akvarelī gleznotā portretā. Pēc līguma parakstīšanas notiks „Collegium Musicum" un kamerkora „Ventspils" koncerts I. Cinkusa vadībā. Pasākumā piedalīsies Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja Kristīne Vāgnere un Lībiešu (līvu) lietu nodaļas vecākā referente Lilita Kalnāja.”
Par Jāni Princi (senioru) lasāms Valdas Marijas Šuvcānes raksts „Stāsts par Veco Princi”. Raksts publicēts laikrakstā „Līvli” (1996. gada 11/12), kā arī viņas grāmatā „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (R., Jumava, 2002). Tāpat interesanti iepazīties ar Valdas Marijas Šuvcānes sastādīto grāmatu „Lībiešu folklora” (R., Jumava, 2003), kur iepazīstami Prinču dzimtas teicēji arī vizuālā veidā – skatot mākslinieka Jāņa Strupuļa veidoto Jāņa Prinča seniora 200 gadu jubilejai veltīto medaļu.
Attēls: Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās.
2. izd.
Rīga: Zinātne. 460. lpp.
Par Jāni Princi kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
