Dzimis Ārlavas pagasta Ozolkalnos.[1]
Mācījies Tiņģeres skolā. 1918. gadā sācis strādāt par skrīveri Sasmakas (tagad - Valdemārpils) pagastmājā, bet, sākoties Ulmaņlaikiem, devies uz Talsiem.[2] Mācījies Talsu vidusskolā un to pabeidzis 1922. gadā. Pēc tam mācījies Latvijas Universitātes Meža nodaļā, ko pabeidzis 1928. gadā.[3]
Par to, kādēļ izvēlējies studēt šajā sfērā, žurnālā "Vides Vēstis” lasāmi šādi Paula Sarmas vārdi:
"Man joprojām nebija skaidrības, ko darīt tālāk. Prātā bija divas iespējamības: studēt vai nu filozofiju, vai bioloģiju. Sagatavoju visus nepieciešamos dokumentus un devos uz Rīgu, lai iesniegtu tos universitātē. Tomēr pirms tam vēl aizgāju pie māsīcas Tillas un izstāstīju par saviem nodomiem. Tillas vīrs sāka stāstīt, ka nesen universitātē atvērta pavisam jauna specialitāte – mežsaimniecība, kas pastāvot kā Lauksaimniecības fakultātes nodaļa. Tur esot iespēja apgūt arī daudzas ar bioloģiju saistītas disciplīnas, turklāt jau pirmajos kursos varot iegūt praktiskas iemaņas, piemēram, tādā specialitātē kā mērniecība. Šajā nozarē vispār esot maz speciālistu. Tas mani ieinteresēja, un, rūpīgi pārdomājis, iesniedzu dokumentus universitātē, iesniegumā rakstot „Lauksaimniecības fakultātes mežkopības nodaļa”.”[4]
1927. gadā devies karadienestā. Ticis nosūtīts uz aviācijas pulku, tādēļ nācies mācīties aviācijas skolā. Šajā laikā saslimis ar angīnu, kas pārauga reimatismā, tādēļ lidojumos devies reti un strādājis skolā aerofotogrammetrijas laboratorijā, kur apguvis fototehnikas darbus.[5]
Laikā no 1929. gada līdz 1935. gadam strādājis par Latvijas Universitātes Meža nodaļas, meža taksācijas un mežierīcības katedras asistentu. No 1935. gada bijis privātdocents, vēlāk – docents.[6]
1938. gadā devies komandējumā uz Vāciju un Šveici, kur Pauls Sarma iepazinies ar mežsaimniecības zinātniski pētnieciskajām problēmām.[7]
1939. gadā Latvijas Universitātes Meža nodaļas fakultāte tikusi pārcelta uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kur pārgājis arī Pauls Sarma un lasījis lekcijas kursu meža taksācijas jautājumos.[8]
1940. gadā ticis apstiprināts par docentu. Vācu okupācijas laikā turpinājis darbu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pēc tās izpostīšanas, pārcēlies uz Talsiem, kur atradusies viņa ģimene.[9]
Talsos strādājis par vidusskolas skolotāju, bet vēlāk – par šīs skolas direktoru. Vadījis arī skolotāju sagatavošanas kursus.[10]
1945. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija uzaicinājusi Paulu Sarmu meža taksācijas katedrā. Vēlāk viņš vadījis lekciju kursu meža taksācijas un ekonomikas, kā arī mežsaimniecības organizācijas un plānošanas jautājumos.[11]
1948. gadā viņam piešķirts lauksaimniecības zinātņu kandidāta grāds un docenta pakāpe. Tajā pašā gadā pabeidzis arī Marksisma-Ļeņinisma vakara universitāti.[12]
Laikā no 1946. gada līdz 1952. gadam Pauls Sarma bijis Latvijas zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un zinātniskais sekretārs. No 1960. gada līdz 1961. gadam bijis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas prorektors.[13]
1961. gadā ievēlēts par hidromeliorācijas laboratorijas vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas Mešzaimniecības problēmu un ķīmijas koksnes institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā. No 1964. gada strādājis tikai institūtā.[14]
Dibinājis Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. 1968. gadā kļuvis par jaundibinātās Dabas aizsardzības laboratorijas vadītāju un to vadījis līdz pat mūža nogalei.[15] Pēdējais lielais Paula Sarmas veikums bijis Gaujas Nacionālā parka ģenerālplāna izstrādāšana.[16]
Publicēti vairāk nekā 70 Paula Sarmas zinātnisko darbu, izdota arī mācību grāmata augstākajām mācību iestādēm, kā arī sagatavoti aptuveni 500 zinātniskās literatūra referāti ārpus Latvijas.[17] Zinātniskie darbi iespiesti Latvijas Universitātes Rakstos, Mežsaimniecības rakstu krājumos, Latvijas mežu pētīšanas stacijas rakstos un žurnālā "Meža dzīve”.
Pauls Sarma vairākas reizes piedalījies Vissavienības un starprepublikāniskajās konferencēs, uzstājoties tur ar zinātniskajiem referātiem. Piedalījies arī dažādu pasākumu, ierosinājumu, instrukciju un plānu izstrādē. Bijis arī vairāku zinātnisko un zinātniski-tehnisko padomju un sabiedrību loceklis.[18]
Aizrāvies arī ar fotografēšanu. Aizraušanās sākusies jau jaunībā. Žurnālā "Vides Vēstis” iekļauta informācija par Paula Sarmas fotografēšanas aizsākumiem:
"1925. gadā stažēšanās laikā Tiņģerē no mežziņa Valdmaņa aizņēmos fotoaparātu un sāku patstāvīgi pēc rokasgrāmatas mācīties fotografēšanu. Ozolkalnā pagrabā iekārtoju laboratoriju, ko apgaismoja veca petrolejas lampa ar sarkanu cilindru. Tur veicu visus attīstīšanas un kopēšanas darbus. Tovasar Ozolkalnā viesojās vecākais brālis Artūrs ar Elzu un abām meitām. Viņus tad es arī savos pirmajos fotouzņēmumos iemūžināju. Jāteic, ka pirmie uzņēmumi man visi padevās itin labi.”[19]
Par nopelniem dzimtenes labā, risinot zinātniski pētnieciskās problēmas mežsaimniecības jautājumu organizēšanā un sakarā ar Latvijas PSR 25 gadu pastāvēšanas jubileju, Paulam Sarmam 1965. gadā tika piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātā mežkopja goda nosaukums. Viņš ticis apbalvots arī ar Latvijas PSR Mežsaimniecības un Mežrūpniecības ministrijas Goda rakstu.[20]
Žurnālā "Vides Vēstis” iekļautas Paula Sarmas mazdēla atmiņas par vectēvu:
"Mazdēls Agris Bērziņš
atceras, ka, ciemojoties pie vectēva Rīgā, Barona ielas 110 sētas mājā,
vecmāmiņa vienmēr stingri noliegusi skatīties
televizoru vai trokšņot, kad vectēvs strādājis pie rakstāmgalda. Turklāt Paulam
Sarmam bija labas attiecības ar meža ministru Leonu Vītolu. Indulis Emsis
stāsta, ka Pauls Sarma nav bijis nekāds «sausiņš», dziedājis, pratis daudzas
valodas – vācu, krievu, franču, angļu, tulkojis no zviedru, norvēģu un dāņu valodas,
daudz jokojis. Apbrīnas vērta bijusi Paula Sarmas prasme klausīties, turklāt
sarunas beigās viņš jau bija izlobījis vērtīgākos secinājumus, kas reizēm
stāstītājam nemaz pašam nebija iešāvušies prātā.”[21]
Anna Seile žurnālā "Vides Vēstis” Par Paulu Sarmu atklājusi:
"Sarma bija liela auguma vīrietis ar sirmiem matiem, bet neparasti gludu seju, no viņa staroja miers un labvēlība. Viņš gandrīz vienmēr bija tērpies uzvalkā, nēsāja kaklasaiti arī ikdienā. Viņam bija stalta stāja, nekad netiku viņu redzējusi satraukušos vai niknu. Kā vēlāk izrādījās, viņa nosvērtība, mierīgums un distances ievērošana attiecībās ar darbiniekiem bija ideāls vadības instruments mūsu raibajai sabiedrībai, kurā ietilpa gan pieredzējuši pensionāri, gan studijas tikko beiguši jaunieši un ambiciozi spēka zari. [..]
"Mēs respektējām Sarmu un viņa pieredzi, jo viņš pieļāva domu un ideju brīvību un paļāvās uz darbinieku pašdisciplīnu un goda prātu. Sarmas darba galds bija blīvi nokrauts ar vārdnīcām un citiem literatūras avotiem, viņš mūs nemitīgi mudināja iepazīt arī ārvalstu zinātnieku pieredzi, kaut arī dzīvojām aiz tā sauktā dzelzs priekškara. Viņš pārvaldīja vairākas svešvalodas, tostarp – vācu un skandināvu tautu valodas, mudināja mūs lasīt ar vārdnīcu palīdzību.
"Sarma bieži brauca uz savu pastāvīgo dzīves vietu Talsos, kur nelielās ģimenes mājas pagalmā kopā ar kundzi Paulu viņi bija izveidojuši reto un īpatnējo augu kolekciju. Savvaļas augu kolekciju ar interesi apmeklēja ne tikai botāniķi, bet arī citi interesenti. Par katra auga iegūšanu un aklimatizēšanas paņēmieniem Paulai un Paulam bija īpašs stāsts. [..]
"Paula Sarmas nopelns ir arī īpašā uzmanība Latvijā retā skujkoka īves saglabāšanai dabiskajās augšanas vietās. To izpētē lielu ieguldījumu devis Ilmārs Riekstiņš, Laumu dabas parka idejas autors un veidotājs, kurš arī toreiz strādāja Paula Sarmas vadībā.”[22]
Miris Rīgā. Apbedīts Talsu Antiņu kapos.[23][1] Tooma Anitra. Pauls Sarma – dabas aizsardzības pamatlicējs Latvijā // Vides Vēstis, Nr.3 (2013. gads), 21.lpp.
[2] Turpat.
[3] LVA. Zinātnes un tehnikas darbinieku personīgie dokumenti (arhīva kolekcija). Pieejams: http://www.archiv.org.lv/apraksti/F/LV_LVA_F340_US4.pdf [Sk. 20.04.2021.].
[4] Tooma Anitra. Pauls Sarma – dabas aizsardzības pamatlicējs Latvijā // Vides Vēstis, Nr.3 (2013. gads), 22.lpp.
[5] Turpat, 23.lpp.
[6] LVA. Zinātnes un tehnikas darbinieku personīgie dokumenti (arhīva kolekcija). Pieejams: http://www.archiv.org.lv/apraksti/F/LV_LVA_F340_US4.pdf [Sk. 20.04.2021.].
[7] Turpat.
[8] Turpat.
[9] Turpat.
[10] Turpat.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] Turpat.
[14] Turpat.
[15] Tooma Anitra. Pauls Sarma – dabas aizsardzības pamatlicējs Latvijā // Vides Vēstis, Nr.3 (2013. gads), 20.lpp.
[16] Turpat, 25.lpp.
[17] LVA. Zinātnes un tehnikas darbinieku personīgie dokumenti (arhīva kolekcija). Pieejams: http://www.archiv.org.lv/apraksti/F/LV_LVA_F340_US4.pdf [Sk. 20.04.2021.].
[18] Turpat.
[19] Tooma Anitra. Pauls Sarma – dabas aizsardzības pamatlicējs Latvijā // Vides Vēstis, Nr.3 (2013. gads), 22.lpp.
[20] LVA. Zinātnes un tehnikas darbinieku personīgie dokumenti (arhīva kolekcija). Pieejams: http://www.archiv.org.lv/apraksti/F/LV_LVA_F340_US4.pdf [Sk. 20.04.2021.].
[21] Tooma Anitra. Pauls Sarma – dabas aizsardzības pamatlicējs Latvijā // Vides Vēstis, Nr.3 (2013. gads), 24.lpp.
[22] Turpat, 25.lpp.
[23] LU LFMI. Pauls Sarma. Pieejams: https://literatura.lv/lv/person/Pauls-Sarma/944671 [Sk. 21.04.2021.].
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
