Aleksandrs Tauriņš
30.08.1917.–27.11.2012.
gleznotājs, rakstnieks
Dzimis Rīgā. Dzīvojis Venecuēlā, kur atpazīstamību ieguva ar gleznām un dalību izstādēs, pēc reemigrācijas dzīvoja Sabilē.
Personiskā informācija
Dzimis drēbnieka ģimenē Rīgā. Guvis ķīmiķa izglītību Rīgas Valsts tehnikumā, mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā, Augusta Annusa meistarklasē (1941–1943). Gleznošanas studijas turpinātas pie profesora Ludolfa Liberta Eslingenē, Bavārijā (1945–1947), kur Aleksandrs Tauriņš nokļuva 1944. gadā; no iesaukuma vācu karadienestā paspējis izbēgt, ar kuģi emigrējot no Latvijas[1].
„[..] Kad bēgļiem radās iespēja izvēlēties, uz kuru valsti doties, viņš nonāca Venecuēlā. Ziemeļniekam mokošajā tropiskajā klimatā bez valodas zināšanām un naudas. A. Tauriņš ir dzīvojis arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Jaunzēlandē. Izturējis dažādas grūtības un pārbaudījumus, pateicoties savai stiprajai veselībai, gribasspēkam, ar laiku ļoti labi apgūtajai vācu, angļu un spāņu valodai. Kādu laiku viņš dzīvojis arī pie leģendārā Zelta upes meklētāja Aleksandra Laimes (..).”
A. Tauriņš Latvijā atgriezās 1997. gadā. Kopā ar dzīvesbiedri, čehieti Mariju, dzīvojis Sabilē[3].
„[..] Kad piestāju Sabiles kafejnīcā un nejauši sāku sarunu ar vietējiem, atzinos, ka man te apkārt jāpaskatās, man vieta patīk, jo tajā jūt vēl pagātnes elpu, gadu simtus. Tā vārdu pa vārdam, un man vienu dienu parādīja atbrīvojušos dzīvokli. Saulainu, siltu, kā jau vasaras laikā. (..)”
Darbība
Uzreiz pēc tehnikuma absolvēšanas iestājās obligātajā karadienestā. Saistība ar Talsu apkārtni bijusi jau jaunībā – pirmās padomju okupācijas laikā A. Tauriņš, tāpat kā citi virsnieku vietnieku kursanti, no Daugavpils tika nosūtīts uz Laucienes pagastu[4]. 1941. gadā Volfšmita fabrikā strādājis par garšvielu ķīmiķi[5]. Pēc emigrēšanas uz Venecuēlu 1948. gadā bijis mākslas direktors un nodarbojies ar glezniecību[6]. Viņš savos darbos attēlojis vietējo dabu un cilvēkus, ir piedalījies izstādēs. A. Tauriņa daiļrade raksturota šādiem vārdiem[7]:
„[..] Saša ļoti labi glezno šejienes džungļus, un gleznojot dabas pirmatnējo, neaizkārto varenību, viņš mēģina izteikt uz audekla latvieša dvēselei tik tuvo dabas mīlestību; lai gan šejienes flora un fauna stipri atšķiras no dabas Latvijā, tomēr dabas varenības un klusuma radītais pārdzīvojums ir tas pats. [..]”
Izstādes norisinājušās arī Jaunzēlandē, kur A. Tauriņš nodzīvoja trīs gadus un strādāja par mākslas instruktoru (1953–1956). Divi gadi mākslas direktora asistenta amatā aizvadīti Kalifornijā, ASV[8][9]. Latvijā bijis viens no Mākslinieku savienības biedriem[10].
A. Tauriņš par latviešu dēkaini Aleksandru Laimi uzrakstījis stāstu
„„Pazaudētās pasaules” eremīts” (1997)[11]. 2007. gadā izdeva savu pirmo piedzīvojumu grāmatu – dēku stāstu krājumu „Avantūristi”. Anita Liepiņa žurnālā
„Jaunā Gaita”
sniedz ieskatu grāmatas saturā[12]:
„[..] Ar ainavām un atskaiti par to, kad karsts, kad auksts, kad sāp, kad ir labi utt., nepietiek, lai uzturētu lasītāja interesi. Savas jūtas autors izteic fantāzijā, savīdams stāstus par delfīnu un nāru. Dramatismu viņš iegūst, stāstot par citu cilvēku likteņiem, par ungāru Radošu, basku Miziņu un latvieti Aleksandru Laimi, kas dzīvo pie Anhela ūdenskrituma un piepelnās ar gida pakalpojumiem tūristiem. [..]”
2008. gadā iznākusi A. Tauriņa otrā grāmata „Orinoko”. Guntis Berelis savā rakstā par šo darbu norāda[13]:
„(..) Vispār tas, šķiet, ir nebijis gadījums latviešu literatūrā – rakstnieks debitē literatūrā deviņdesmit gadu vecumā (..), turklāt debitē veiksmīgi. Īstenībā gan „Orinoko” sarakstīta krietni pirms „Avantūristiem” deviņdesmitajos gados pirms Tauriņa pārcelšanās uz Latviju, turklāt angliski, bet tagad autors pats to pārtulkojis latviski.”
Avoti
[4] Turpat.
[5] Kārkluvalka, I. (2015). Talsenieku stāsts. Talsi: Talsu Vēstis. 8. lpp.
[6] Andersons, E. (red.). (2006). Latvju enciklopēdija: 1962–1982, 5. sējums. Rockville: Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu institūts. 40. lpp.
[7] Pērkons, A. (1974). Aleksandrs Tauriņš, latviešu gleznotājs Venecuēlā. Labietis, Nr. 48, 01.07. 1206. lpp.
[8] Turpat, 1207. lpp.
[9] Andersons, E. (red.). (2006). Latvju enciklopēdija: 1962–1982, 5. sējums. Rockville: Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu institūts. 40. lpp.
[10] Kārkluvalka, I. (2015). Talsenieku stāsts. Talsi: Talsu Vēstis. 9. lpp.
[11] Turpat.
[13] Berelis, G. (2008). Aleksandrs Tauriņš „Orinoko”. Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru. 01.09. Pieejams: https://berelis.wordpress.com/2008/09/01/aleksandrs-taurin-orinoko/
[14] Kārkluvalka, I. (2013). Aleksandra Tauriņa atcerei. Talsu Vēstis, Nr. 137, 02.12. 7. lpp.
Attēls: Kārkluvalka, I. (2000). Visu mūžu latvietis. Talsu Vēstis, Nr. 42, 08.04. 3. lpp. D. Kārkluvalka foto.
Par Aleksandru Tauriņu kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
