Inga Ābele

05.10.1972.

rakstniece, dramaturģe

Dzimusi Rīgā. Strādājusi par treneri Oktes zirgaudzētavā, Laucienes pagastā. Raksta prozu un lugas.

Personiskā informācija

Dzimusi Rīgā. Beigusi Rīgas 39. vidusskolu. Sākotnēji neilgu laiku mācījās par bibliotekāri, tad – par bioloģi^[1]. 2001. gadā beigusi studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un televīzijas dramaturģijas nodaļā^[2].

Darbība

Laikā no 1992. gada līdz 1995. gadam dzīvoja Talsu pusē; Oktes muižā strādāja par treneri Oktes zirgaudzētavā. Piedalījusies projektā „Rakstniecības skola Talsos”^[3]. Elmārs Šmelte grāmatā „Sakasnis” raksta:

„Dažas jaunības dienu lappuses ar Okti saistītas rakstniecei Ingai Ābelei. Strādājot par treneri Oktes zirgaudzētavā, dzīvojusi netālajās Kalnieku mājās. (..) Dažviet Ingas Ābeles darbos zinātājs var atrast ar vietējo vidi saistītas ainas. Lūk, ceļš uz gravu pie barona, kur viņa kapa vieta, pie akmens stabiem melnas ķēdes, precīzs uzraksts uz barona Firksa kapa krusta. Vēl – liepu aleja, zirgu staļļi, plašais ābeļdārzs (tas pats, ko tik skaisti ziedošu varam skatīt filmas „Likteņa līdumnieki” sākuma kadros). (..)”

Žurnāliste Laima Landmane pēc tikšanās ar I. Ābeli 2013. gadā raksta^[4]:

„Zirgu mīlestība Ingai aizsākusies vēl pavisam jaunos gados, pateicoties vectēvam – bijušais Daugavpils artilērists mazo meitēnu laukos audzinājis par puiku. Tā arī pieradusi pie zirgiem. (..) Kad 1982. gadā sākusi apmeklēt skolu, laimes izjūtu sagādājuši brīži, kad tikusi pie zirgiem. [..] Oktes muižas zirgaudzētavā viņa pēc tēva ierosmes nonāks vēlāk, viļoties iecerētajās bioloģijas studijās. „Re, tas melnais ērzelis būs tev, ja nāksi te strādāt,” vilinājuši vietējie. (..) Zirgaudzētavā pavadīti pieci gadi [..].”

I. Ābele 2000. gadā izdeva savu vienīgo dzejas krājumu „Nakts pragmatiķe”^[5]. Autore atzinusi dzeju par augstāko literāro darbu formu^[6]:

„Dzejā neko nevar sacerēt, rindas pašas atnāk. Ja tas ir kaut kas mākslīgs, to nav vērts paturēt, jo tas tāpat ir tukšs. [..]”

Proza:

„Akas māja” (1999);

„Uguns nemodina” (2001);

„Sniega laika piezīmes” (2004);

„Inbrīdings” (grām. „Latviešu stāsti”, 2006);

„Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” (2006);

„Telpa nr. 5.” (grām. „Stāsti: prozas lasījumi klātienē un neklātienē”, 2007);

„Paisums” (2008);

„Kamenes un skudras” (2010);

„Sīrups” (grām. „Mēs. XX gadsimts”, 2011)^[7];

„Klūgu mūks” (2014);

„Duna” (2017);

„Balta kleita” (2020);

„Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu” (2025)^[8].

Dzejproza:

„Atgāzenes stacijas zirgi” (2006)^[9]

Lugas:

„Tumšie brieži” (2001);

„Dzelzszāle” (2002);

„Jasmīns” (2003)^[10].

I. Ābeles daiļradi analizē Leons Zeķītis^[11]:

„[..] Lugu tēli, dažkārt arī tajās attēlotie notikumi ir daudznozīmīgi, arī simboliski. Arī I. Ābeles prozas darbi prasa iedziļināšanos. Nereti to pamatsižets it kā pārtrūkst, turpinās apziņas plūsmā, sapņu vīzijās. (..).”

Rakstniece kopš 1996. gada publicējusies žurnālā „Draugs” un laikrakstos „Literatūra. Māksla. Mēs”, „Talsu Vēstis”. Ir viena no Latvijas Dramaturgu ģildes dibinātājām un Rakstnieku Savienības biedrēm^[12].

Apbalvojumi

2003. gadā apbalvota ar „Literatūras gada balvu” dramaturģijā, bet 2004. gadā to saņēmusi par īsprozas krājumu „Sniega laika piezīmes”^[13]. Tāpat balva saņemta arī par romāniem „Paisums”, „Klūgu mūks” un „Duna”. 2009. gadā par romānu “Paisums” saņēmusi arī Baltijas asamblejas balvu literatūrā. I. Ābeles daiļrade vairākkārt atzinīgi novērtēta arī festivālā „Prozas lasījumi” un Autortiesību bezgalības balvu pasniegšanā. 2014. gadā par romānu „Klūgu mūks” saņemtas 3 balvas – laikraksta „Diena” Gada balva kultūrā, „Kilograms kultūras 2014” balva Literatūras un grāmatniecības kategorijā kā labākā 2014. gada grāmata, Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā^[14].

Avoti

[1] LU LFMI. Inga Ābele. literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/personas/inga-abele

[2] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 9. lpp.

[3] LU LFMI. Inga Ābele. literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/personas/inga-abele

[4] Landmane, L. (2013). „Pīpes domātas tiem, kam patīk ieelpot uguni”. Talsu Vēstis, Nr. 40, 10.04. 5. lpp.

[5] Repše, G. (2012). Rakstnieki ir. Gadsimta sākuma skatiens. Rīga: Dienas Grāmata. 99. lpp.

[6] Blumberga, A. (2017). "Mans labākais sarunu biedrs ir grāmata". Talsu Vēstis, Nr. 119, 18.10. 6. lpp.

[7] Repše, G. (2012). Rakstnieki ir. Gadsimta sākuma skatiens. Rīga: Dienas Grāmata. 99. lpp.

[8] LU LFMI. Inga Ābele. literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/personas/inga-abele

[9] Repše, G. (2012). Rakstnieki ir. Gadsimta sākuma skatiens. Rīga: Dienas Grāmata. 100. lpp.

[1`0] Turpat.

[11] Zeķītis, L. (2007). Ingas Ābeles darbi. Talsu Vēstis, Nr. 57, 19.05. 7. lpp.

[12] Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 9. lpp.

[13] Kārkluvalka, I. (2006). Inga Ābele, mūspuses cilvēks. Talsu Vēstis, Nr. 38, 30.03. 6. lpp.

[14] Eglāja-Kristsone, E. (2024). Inga Ābele. Nacionālā enciklopēdija. 20.05. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/34838-Inga-%C4%80bele

Attēls: Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 9. lpp.

Par Ingu Ābeli kopkatalogā

Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta