Paulīne Kļaviņa
19.01.1918.–02.09.2001.
lībiešu dzejniece, kultūras darbiniece
Dzimusi Vaidē. Dzimtas mājās „Ozolnieki” izveidoja lībiešu sadzīves priekšmetu ekspozīciju. Lībiešu ansambļa „Līvlist” dibinātāja un dziedātāja. Apbedīta 2. Meža kapos.
Personiskā informācija
Dzimtais uzvārds – Zēberga. Dzimusi Vaides ciema
„Žonakos”
skrodera Ernesta Zēberga ģimenē[1]. Kolkas vēstures pētniece un zinātāja Baiba Šuvcāne norāda[2]:
„Paulīne uzauga un bērnību pavadīja
„Žonakos”, kur viņas vecāki dzīvoja kā vaļinieki. Mājās runāja lībiešu valodā: „Kad mēs augām, savā starpā sarunājāmies lībiski, bet nevar teikt, ka mēs latviski nebūtu pratuši. Mūsu mājā auga arī latviešu bērni, ar kuriem tikāmies. Mēs gan rotaļājāmies lībiešu valodā, ganos ar govīm un citiem lopiem runājām lībiski. Kad paaugos, arvien vairāk vajadzēja tikties ar latviešiem un runāt latviski, piemēram, aizbraucot Dundagā. Bet, jūrā zvejojot, visi runāja lībiski, jo uz mūsu laivas bija tikai lībieši. Tāpat citus darbus strādājot.” Kad Paulīnei bija astoņi gadiņi, nomira viņas tēvs. Atraitne Karīne palika viena ar trim bērniem, taču otro reizi neapprecējās.”
Dzimtas vēsturē daudz spilgtu personību – Ansis Bertholds, Andrejs Bertholds, Ansis Benedikts Bertholds un citi no Bertholda ciltskoka[3]. Paulīnes Kļaviņas vecāki trīsdesmitajos gados Vaidē uzcēluši citas mājas –
„Ozolniekus”
– un pagalmā iedēstījuši ozolu. Tas audzis, sakuplojot par milzīgu koku, un P. Kļaviņa prātojusi, ka zem tā varētu satilpt un patverties visa lībiešu tauta[4].
Mācījusies pamatskolā, kas bija ierīkota Vaides
„Lāžu”
mājās. Pie radinieka Pētera Bertholda apguva pirmās šūšanas prasmes; māte Karīne iemācījusi aušanu. 1936. gadā iestājās Lauksaimniecības kameras mājturības skolā, Rīgā, kur mācījās par šuvēju[5][6].
1953. gadā salaulājās ar baušķenieku Mārtiņu Kļaviņu[7].
P. Kļaviņu pēdējā gaitā izvadīja no Doma baznīcas. Apglabāta Rīgā, 2. Meža kapos. Valda Šuvcāne raksta[8]:
„Paulīne no dabas bija apveltīta ar sirds inteliģenci. Viņa bija gudra ne vien lībiešu valodas jautājumos, bet prasmīgi mācēja dot padomus un risināt sadzīviskas lietas. Viņai piemita gara cēlums un vienkāršība. P. Kļaviņa bija dziļi dievticīgs cilvēks, (..).”
Darbība
Dzīvojot
„Ozolniekos”, palīdzējusi abiem saviem brāļiem zvejā un dažkārt zvejojusi viena pati[9][10]:
„Jā, es esmu jūrā gājusi. Gan ar mazo laivu, kad ir bijis jāairē. Tad brālis airēj, un es metu tīklus. Tos akmeņus jāmet tā, lai neiemet tīklā. Un pašās beigās mums bij matorlaiva, un es braucu ar matorlaivu. [..]”
Jaunības gados iesaistījusies dažādos koros, dziedājusi 1934. gada dziedāšanas svētkos Mazirbē un Sāmsalas zvejnieku Torgu apgabala mūzikas un dziesmu svētkos[11]. Viena no Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa „Līvlist” dibinātājām; V. Šuvcāne vēsta, ka P. Kļaviņa „bija dziedātāju valodas konsultante un aktīva dziedātāja līdz sirmam vecumam”[12].
Pēc Otrā pasaules kara strādājusi Kolkas ciema padomē par vilnas savācēju, pēc tam devās uz Rīgu un sāka darbu tekstilrūpnīcā „Rīgas audums”. Bijusi arī vīriešu šuvēja ateljē „Rīgas modes”[13].
Piedalījusies 2000. gadā izdotās lībiešu mācību grāmatas tapšanā, tulkojusi lībiešu tekstus un rakstījusi dzeju parindeņus[14]. P. Kļaviņas dzejoļiem „Sindõn ma rāndas” („Esmu dzimis jūrmalā”) un „Mierjemā” („Jūras māte”) Dzintars Kļaviņš ir radījis melodijas, un dziesmas tika iekļautas ansambļa „Līvlist” repertuārā[15].
B. Šuvcāne secina[16]:
„Iespējams, ka „Ozolnieki” būtu palikusi vienkārša lībiešu sēta, kurā dzīve rit savu gaitu, ja ne Paulīnes Kļaviņas misijas apziņa, ka viņai jāglabā iepriekšējo paaudžu mantojums un to viņa var darīt, saudzējot, lolojot un glabājot lietas, kas kalpojušas viņas senčiem „Žonakos”, „Ozolniekos” vai citās lībiešu mājās.”
Savas dzimtas mājās viņa bija izveidojusi muzeju – 60 lībiešu etnogrāfisko priekšmetu ekspozīciju varēja apskatīt ikviens interesents. 2000. gadā viņa savu kolekciju nodeva Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam. Tā tika krāta aptuveni 20 gadus un aptver „gandrīz visas lībieša dzīves jomas un nodarbošanos”. P. Kļaviņa prata pastāstīt kā par katra priekšmeta pielietojumu, tā par lībiešu tradīcijām, turklāt nesavtīgi dalījās lībiešu valodas zināšanās ar muzeja apmeklētājiem[17][18]. „Ozolniekos” notikusi arī vasaras nometne, kurā liela nozīme piešķirta lībiešu valodas pamatu nodarbībām. P. Kļaviņa, māju saimniece, saka[19]:
„Jau no paša rīta kā atver acis, tā runā lībiski. Cits citu palabo. Ko viņi nezina, to es palīdzu un palaboju. Paši meklē sinonīmus, ja tieši nemāk pateikt. [..]”
Ilgus gadus bijusi Doma baznīcas kalpotāja[20].
Avoti
[1] Šuvcāne, V. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava. 336. lpp.
[2] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 245. lpp.
[3] Šuvcāne, V. (2001). Paulīne Kļaviņa, dzim. Zēberga (19.01.1918.–02.09.2001.). Talsu Vēstis, Nr. 106, 08.09. 7. lpp.
[4] Šuvcāne, V. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava. 336. lpp.
[5] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 245., 247. lpp.
[6] Zirnīte, M. (2011). Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde. 75. lpp.
[7] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 247. lpp.
[8] Šuvcāne, V. (2001). Paulīne Kļaviņa, dzim. Zēberga (19.01.1918.–02.09.2001.). Talsu Vēstis, Nr. 106, 08.09. 7. lpp.
[9] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 245. lpp.
[10] Zirnīte, M. (2011). Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde. 84. lpp.
[11] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 247. lpp.
[12] Šuvcāne, V. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava. 336. lpp.
[13] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 247. lpp.
[14] Šuvcāne, V. (2001). Paulīne Kļaviņa, dzim. Zēberga (19.01.1918.–02.09.2001.). Talsu Vēstis, Nr. 106, 08.09. 7. lpp.
[15] Šuvcāne, V. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava. 336. lpp.
[16] Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. 247. lpp.
[17] Priedīte, I. (2006). Paulīne Klaviņa un lībiešu etnogrāfija. Blumberga, G. (sast.). Lībiešu gadagrāmata: 2006. (bez izd. vietas): Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības intergrācijas lietās sekretariāts. 76.–77. lpp.
[18] Šuvcāne, V. (2001). Paulīne Kļaviņa, dzim. Zēberga (19.01.1918.–02.09.2001.). Talsu Vēstis, Nr. 106, 08.09. 7. lpp.
[19] Kārkluvalka, I. (1999). Valoda vieno un notur. Talsu Vēstis, Nr. 89, 31.07. 2. lpp.
[20] Šuvcāne, V. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava. 336. lpp.
Attēls: Zirnīte, M. (2011). Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde. 80. lpp. V. Strautnieces foto.
Par Paulīni Kļaviņu kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
