Eduards Lejgalietis
28.07.1886.–31.03.1979.
dzejnieks, rakstnieks, skolotājs
Dzimis Allažu pagastā. Dzīvojis Lībagu pagastā, tur arī strādājis par skolotāju. Apbedīts Ķīļu kapos.
Personiskā informācija
Īstajā vārdā Eduards Ramats. Dzimis Allažu pagasta „Jaunklūgās”. Mācījies Valmieras skolotāju seminārā.
Pēc 2. Pasaules kara Lejgalietis dzīvojis Lībagu pagastā. Par Lejgalieša mūža pēdējo dzimšanas dienu stāsta A. Pelēcis darbā „Aizmūrētās durvis”:
„Vēl prātā Eduarda Lejgalieša deviņdesmit gadu jubileja. Ieradāmies pulciņš viesu. Jubilārs nāca pretī, tērpies smokingā. Turējās ļoti asprātīgs un amizejās ar dāmām. Apgalvoja – ja viņam būtu desmit gadu mazāk, visiem jaunajiem vīriešiem pogas izgrieztu.”
Lejgalietis apbedīts Lībagu Ķīļu kapos (lai nerastos pārpratumi: A. Pelēča minētajā veltījumā Lejgalietim „Aizmūrētās durvis” drukas kļūdas dēļ izlasāms, ka apglabāts Ķūļu kapos). Mazliet no A. Pelēča veltījuma:
„Ozola koka plāksnē Zigurds Kalmanis iegrieza uzrakstu, ka… šeit guļ dzejnieks Eduards Lejgalietis-Ramats. Diemžēl tuviniekiem DZEJNIEKA vārda pieminēšana nepatika. Viņiem pietiek ar Ramatu vien. Tāpēc plāksni novāca. Nu Zigurds to glabā Dižstendes muzejā. Ko lai dara! Dažas durvis joprojām paliek aizmūrētas. Eduarda Lejgalieša sastādītais Ziemassvētku dzejas krājumiņš „Zvaigžņu logs” jau pirms 60 gadiem izpārdots. Kapteinis Eduards Ramats nepiedzīvoja Latvijas atkalatdzimšanu. Un tomēr jācer… Varbūt atdzimšana kā daiļa dāma reiz atnāks pa bērzu aleju…”
Darbība
Vadījis kori un bijis ērģelnieks. Strādājis par skolotāju dažādās skolās un strādājis vairākās sava laika laikrakstu redakcijās. Pirmais dzejas darbs publicēti laikraksta „Mūsu Laiki” literārajā pielikumā 1906. gada 13./26. maijā.
Interesanti iepazīties ar laikrakstā „Talsu Vēstis” (1993. gada 3. augusts) publicēto Aleksandra Pelēča darbu „Aizmūrētās durvis” – veltījumu Lejgalietim. Ieskatam mazs fragments, kas reizē arī labi iepazīstina ar Lejgalieša personību:
„Un šī teiksma būs par kapteini Eduardu Ramatu. Arī par dzejnieku Eduardu Lejgalieti. Vēl jauns virsnieks – viņš cīnījās Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna. Piedalījās Latvijas Brīvības karā. (..) Reizē ar karavīru dzīvoja arī dzejnieks. Pavisam viņam iznākušas kādas desmit grāmatas – lugas un dzejoļi.”
Dzejoļu krājumi „Ziedu elpā” un „Naktī” (abi 1912. gadā) rakstīti tradicionāli romantiskā stilā; teksti nes sevī skumju motīvus.
Par laiku, saistītu ar Talsu novadu, savā grāmatā „Vējš pāri Lībagiem” stāsta Zigurds Kalmanis:
„Ar Lībagu pagasta Buļnieku saimnieka meitu Henrieti Almu Buļnieci apprecējies 1935. gadā. Pēc ģimenes galvas aiziešanas pensijā Ramati dzīvoja Lībagu Buļnieku sētas mājā „Druvas”, kur zemkopja darbā aizvadīja arī Otrā Pasaules kara gadus. No 1941. gada (atļauju parakstījis Talsu apriņķa Tautas izglītības nodaļas vadītājs Kārlis Šprunks) līdz 1943. gadam E. Ramats strādāja skolotāja darbu Stendē. Dodoties bēgļu gaitās, Lībagu „Druvās” ciemojās dzejnieka Kārļa Skalbes ģimene. No 1948. gada Ramats bija skolotājs Lībagos. Vadījis kori, darbojies kā ērģelnieks Talsu, Stendes un Nurmuižas baznīcās. Viņa darbu 1949. gada februārī izvērtēja īpaša izglītības inspekcijas komisija, izdarot sekojošu slēdzienu: „Neapmierinoša ir skolotāja b. Ramata darba kvalitāte. Neskatoties uz jau agrāk nosodīto b. Ramata bezprincipu nostāju cilvēka apziņu saindēt reliģijas jautājumos, b. Ramats lieto antiaudzinošus jēdzienu izskaidrojumus, dodot idializētus piemērus no bijušo fašistisko mazpulku dzīves; izskaidrotajās lasīšanas stundās uzdod skolēniem lasāmvielu apgūt mehāniski, izvairoties no izskaidrojuma, kad nepieciešams dziļi partejisks nacionālā lepnuma iedvesmotājs izskaidrojums, mācot par Latvijas divīzijas cīņām Padomju armijas rindās pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem.” Ar 1949. gada 1. aprīli viņš atbrīvots no darba Lībagu skolā.”
Nākamais Lejgalieša krājums iznāk jau laikā, kad dzejnieks dzīvo Talsu novadā: „Pie svešu ļaužu ugunskura” (1923) – šī ir Latvijas brīvības cīņām veltīta dzeja. Lejgalietis rakstījis arī ludziņas bērniem un skolu teātriem. Sastādījis vairākas dzeju izlases skolu vajadzībām.
1926. gadā izdotajā Alberta Prandes grāmatā „Latvju rakstniecība portrejās” (izdevniecības ziņās rakstīts: „Letas izdevums, Rīga. Literāriskās daļas līdzstrādnieki A. Birkerts, E. Ego, P. Ērmanis, A. Goba, J. Missiņš, J. Poruks un J. Siliņš. Ar 1228 attēliem”) iekļauta arī informācija par Eduardu Ramatu-Lejgalieti:
„Jau K. Skalbes „Kāvos” 1906. gadā parādījās kāds Lejgalieša dzejolis. 1907. gadā cikls viņa dzejoļu iespiests „Dzelmē”. Pēc tam L. Dzejoļi nāca dažādos periodiskos izdevumos. 1912. gadā tie sakopoti 2 krājumos: „Ziedu elpā” un „Naktī”. Pa lielākai daļai tās ir dabas un bērnības atmiņu idilles, pie kam dažs dzejolis ļoti glīti noskaņots. L. Jaunākam dzejoļu krājumam „Pie svešu ļaužu ugunskura” (1923.) patriotisks raksturs.”
Avoti
Par Eduardu Lejgalieti izlasāms arī Zigurda Kalmaņa grāmatas „Vējš pāri Lībagiem” (pagasta vēstures stāsti un apceres; Talsi, 2009) nodaļā „Novada ļaudis”.
Attēls: Pelēcis, A. (1993). Aizmūrētās durvis. Talsu Vēstis, Nr. 88, 03.08. 3. lpp.
Par Eduardu Lejgalieti kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
