Alise Zvirbule
16.10.1906.–01.12.1996.
gleznotāja
Dzimusi Dundagas „Zaķos”. Gleznojusi portretus, bijusi zīmēšanas-rasēšanas skolotāja Vandzenē. Mūžībā aizgājusi 90 gadu vecumā.
Personiskā informācija
Dzimusi Dundagas „Zaķos”. Viņas tēvs ir kalpa dēls, māte – mežsarga meita no Vilcēnu mājām. Tēvs ir aktīvs 1905. gada revolūcijas atbalstītājs. Savā autobiogrāfijā Alise Zvirbule raksta:
„Kad revolūcijas dalībnieki tiek vajāti, tie slēpjas kā „mežbrāļi” Vilcēnu mežos. Māte ir pārtikas piegādātāja. (..) lai uzzinātu par tēvu un citiem revolucionāriem, māte tiek visādi spīdzināta: māte, kura staigā ar mani klēpī, tiek piesieta pie sētas, kur draudē viņu nošaut. Viņa klusē un nenodod nevienu. Spītīgi klusē arī bērni – 9 gadus vecā māsa un 7 gadus vecais brālis, kurus visādi grib pielabināt uz stāstīšanu. Starp mežbrāļiem ir arī tēva draugs Žups, kuģa vadītājs. Kad 1906. gadā tiek saķerts mātes māsas vīrs, tēva brālis un daudzi citi no mežbrāļiem, tad tēvs kopā ar Župu aizbēg uz Ameriku. Tēvs paliek Amerikā 4 gadus un strādā Filadelfijā mūzikas instrumentu fabrikā kā strādnieks.”
Pēc Alises piedzimšanas māte ar bērniem pārceļas uz dzīvi Talsos. Kad atgriežas tēvs, visa ģimene atkal pārceļas atpakaļ uz Vilcēnu mežsargmājām. Taču barons izliek tēvu no mājām (1910. gadā) un ģimene pārceļas uz Dundagas „Zaķu” mājām. Ģimenē vēl piedzimst 2 bērni – māsa un brālis (kopā 5 bērni). Žurnāliste Ilze Kārkluvalka rakstā „Spītīgs Dundagas kadiķis” („Talsu Vēstis”, 1996, 15. oktobris), stāstot par mākslinieces garo un radoši piepildīto mūžu, sniedz ieskatu arī A. Zvirbules bērnības gadu atmiņās:
„Tikai ar sirsnību un pateicību Alise Zvirbule stāsta par savu māti un tēvu. Vienīgā no viņu pieciem bērniem Alise tika sūtīta tālākās un dārgākās skolās. Tāpēc, jau Ventspilī mācoties, Alise tik ļoti raudāja par pirmo trijnieku apaļo piecnieku un uzslavu vidū, jo viņa taču nebija attaisnojusi uz sevi liktās labās mājinieku domas. Pievīlusi. Šim Zaķu bērnam šūpulī bija ielikta gaiša galva, teicama muzikālā dzirde, zīmētājas talants. Jau Dundagas skolā skolotājs Liepiņš, kurš savulaik bija mācījis Alises tēvu un māti, mēdza meitēnu uzslavēt visas skolas saimes priekšā: – Ja man uz skolu nāktu visi tādi bērni, kā no Zaķu mājām!”
Mācījusies Kārļa Miesnieka zīmēšanas studijā, vēlāk – Latvijas Mākslas akadēmijā, kur beidz Ģ. Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu (beigusi 1933. gadā ar, kā pati raksta savā autobiogrāfijā – „mākslinieces – gleznotājas grādu”). 1931. gadā apprecējusies ar tēlnieku Egonu Zvirbuli.
Darbība
Izstādēs piedalās kopš 1929. gada, tās bijušas arī ārvalstīs. Gleznojusi skaistus un atmiņā paliekošus portretus, galvenokārt mūsu radošās inteliģences dažādu nozaru pārstāvjus: aktierus, komponistus, literātus, zinātniekus un, kā jau kārtīga dundadzniece, arī piejūras ļaudis, zvejniekus. Mākslinieks Jānis Pujāts raksta:
„Mūsu portretistu saimē Alisei Zvirbulei pieder viena no redzamākajām vietām. Skatītāju uzmanību viņa saista ne ar formāta lielumu, negaidītiem rakursiem vai skaļiem krāsu salikumiem. Nē, viņa uzticas savas mākslas patiesīgumam, tēlu psiholoģiskā raksturojuma smalkumam, kas izaudzis no dziļas un ilgstošas gleznojamās personas iepazīšanas. Tāpēc Zvirbules portretēto cilvēku loks nav sevišķi plašs. Viņas uzmanību galvenokārt saista mūsu radošās inteliģences dažādu nozaru pārstāvji – aktieri, mākslinieki, mūziķi, literāti, zinātnieki vai, kā jau dundadzniecei – jūras arāji, zvejnieki.”
Bijusi arī zīmēšanas-rasēšanas skolotāja un 1. klases audzinātāja Vandzenes septiņgadīgā skolā 1948./1949. mācību gadā.
2016. gada Ziemassvētkos Talsu bērnu bibliotēka saņēma Dundagas novada domes priekšsēdētāja Gunāra Laicāna īpašu dāvinājumu – Alises Zvirbules pašrocīgi rakstītas autobiogrāfijas kopiju.
Avoti
Laikraksta „Talsu Vēstis” žurnāliste Gundega Blumberga rakstā „Alise, kas prata pastāvēt” (1997. gada 21. janvāris) raksta:
„Alises Zvirbules akvarelētie portreti paliek atmiņā. Pareizāk – iekrīt sirdī. Tiesa, viņa izvēlējās garīgi bagātus un spilgtus cilvēkus – Zentu Mauriņu, Lūciju Garūtu, Elzu Radziņu, Liliju Freimani. Bet jebkurš portretējums, viņas roku veidots, ieguva Alises pašas dvēselisko mirdzumu – mazliet romantisku, mazliet smeldzīgu, taču vienmēr gara gaismas apstarotu. Viņa itin kā iecēla cilvēkus saulītē – tu esi bagāts, jo tev pieder nodzīvotie gadi un tas, kas vēl priekšā; tu esi skaists, ja vien ir kāds cilvēks, kas tevi tādu redz. (..) Alisei nevarēja pa draugam uzplikšķināt uz pleca. Katru ciemošanās reizi telefoniski pieteicu, un aizvien tā kļuva par notikumu. Alise sagaidīja, saposusies iemīļotajās zili violetajās drānās, kas viņai tik labi piestāvēja. (..) Tomēr parastas lietas un parastas runāšanas Alisei bija vairāk nekā nepatīkamas. Reiz, kad nez kāpēc kā sabojājusies gramofona plate katrā teikumā iespraudu žargonvārdu „forši”, pat saņēmu aizrādījumu. Ak, man liekas, viņa bija dāma, kas, arī dubļus brizdama, staigā sudrabota. (..) Viņa vēl gribēja redzēt mīļos Talsus, tēva mājas un jūru. Solīju, ka atvedīšu kadiķzaru no Mazirbes. Kad pārbraucu, Alise jau bija aizgājusi. (..) Deviņdesmit gadu – tas ir garš mūžs, kad desmitiem jaunu talantu ik gadu drūzmējas pie mākslas pils durvīm, spiežas un stumdās, pieteikdami sevi skaļi un koši. Alises Zvirbules mākslas ceļa būtiskākais novērtējums ir ietverts vienā teikumā, kas lasāms Jāņa Siliņa Stokholmā izdotajā grāmatā „Latvijas māksla”: „Padomju Latvijas vulgārā, ārišķīgā reālisma gados Zvirbule pratusi pastāvēt ar savu māksliniecisko kvalitāti.””
Alises Zvirbules radurakstus un dzimtas vēsturi var iepazīt mūsu novadnieces (Talsi), žurnālistes Intas Kārkliņas rakstā „Sev un citiem piederot” („Sieviete”, 1999, Nr. 2). Par Dundagas cienmāti lasāms:
„No vecmāmiņas stāstītā zinu, ka pilī viņas mammai īpaša noņemšanās bijusi ar lielmātes apakšbruņčiem. Tie, kā tolaik mode prasījusi, bijuši gari, lieli un kupli, un, protams, „iestīvināti”. Bet viņas uzdevums bijis tos iestīvinātos apakšbruņčus „ietullēt”. Tas nozīmē – ar sakarsētu dzelzi, līdzīgu lokšķērēm, brunču apakšējo malu ieskrullēt, lai tie būtu iespējami kuplāki. Kā mums svešvārds šķiet „tullēšana”, tā cienmātei svešs bija viss latviskais. Un tā reiz, kad dienestmeita viņu uzcienājusi ar sklandrausi, kundze, vidiņu izēdusi, teikusi: „To formiņu es jums atdodu atpakaļ.” Liels bijis arī kundzes izbrīns, kad kādā brīdī viņa no Emmiņas sapratusi, ka mēdz būt arī tā, ka reizēm nav ko ēst. „Kāpēc tad, ja tev nav ko ēst, tu neēd rupjmaizi ar sviestu?””Attēls: Millersone, G. (1996). Atvadoties. Talsu Vēstis, Nr. 142, 05.12. 1. lpp.
Par Alisi Zvirbuli kopkatalogā
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
