Dace Čoldere

23.11.1947.

mākslas zinātniece

Dzimusi Valdemārpilī. Specializējusies Latvijas mākslas pieminekļu aizsardzībā, Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētāja.

Personiskā informācija

Dzimusi Valdemārpilī. 1975. gadā ar diplomdarbu „Kurzemes sudrabkaļu darbi 17. un 18. gadsimtā” absolvējusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas teorijas un vēstures nodaļu[1]. Par savu bērnību, dzimto pusi un pilsētu R. Čoldere vēstulē Maijai Laukmanei stāsta:
„Mana dzimšanas vieta ir mājiņa  ar zaļu verandu Valdemārpils galvenajā ielā. Vienmēr esmu zinājusi, ka pilsēta guvusi vārdu no ievērojamā latvieša Krišjāņa Valdemāra un lepojusies ar to, ka esam novadnieki. Dzimšanas laiks – 1947. gada 23. novembris – 11 mēnešus pēc tam, kad mūsu tēvs bija atgriezies no gūsta Krievijas nometnēs un sameklējis savu no Ziemeļvidzemes bēgļu gaitās atklīdušo ģimeni Kaltenes jūrmalā – toreizējā Kaltenes pamatskolā, kas atradās bijušajā Nogales muižas īpašnieku vasaras mājā. Esmu kurzemniece vidzemnieku ģimenē. Laimīgā bērnība pagāja pa daļai Kaltenes brīnišķīgajā jūrmalā, pa daļai – Rudes krejotavas mājā, kur blakus bija gan dzelzceļnieku, gan mežinieku mājas ar veselu bērnu baru gandrīz kopējā pagalmā. Tagad vairs neeksistējošā Lubezeres skola ilgu laiku bija manas mātes darba vieta un mana skola astoņus gadus. Arī Krišjānim Valdemāram skola ar šādu nosaukumu bija pirmā, tikai tā atradās citā vietā. Mūsējā bija celta pirms pirmā pasaules kara no dzeltenīgiem Kalnciema ķieģeļiem, tajā no klasēm ar salokāmu(?) sienu palīdzību uz svētkiem izveidoja zāli, kur nāca salavecis, stūrī stāvēja liela egle, uz skatuves mēs skaitījām dzejoļus, dziedājām, spēlējām teātri, tur mūs uzņēma pionieros un pēdējā klasē dažus arī komjauniešos. Teātri šajā zālē spēlēja arī mūsu skolotāji un citi apkaimes „aktieri”. Skaistāku „Pūt, vējiņi” Baibiņu par mūsu jauno botānikas skolotāju, man liekas, neesmu redzējusi. Dekorācija ar uzgleznotu buru laivu varbūt bija viens no pirmajiem mākslas darbu oriģināliem manā dzīvē. Un to patiesi atceros kā labi uzgleznotu. Autors? – kas lai to zina! Tolaik skolā mūsu zīmēšanas burtnīcas vāku greznoja Mākslas akadēmijas ēkas attēls. Ēka bildē man likās tik skaista, ka es vēlējos līdzīgā celtnē mācīties. No 1970. līdz 1975. gadam biju šīs augstskolas studente. Pirmā ciešā saskarsme ar senvēsturi man notika Talsu pilskalnā, kur tiešā veidā ar degunu diezgan sāpīgi ieurbos pieminekļa kultūras slānī no paša augstākā uzbeduma lejup skrienot – trauma uz visu mūžu! Atmiņā paslēpās arī ziņa par to, ka šajā kalnā esot atrakta  kāda senlatviešu celta ēka. Vēlāk vilkābelēm apaugušais pilskalns ar mazai vannītei līdzīgo ezeru tā pakājē bija iemīļota vidusskolnieku pastaigu vieta. Talsu vidusskolā turpinājās mana vispārējā izglītība. Šajā skolā guvu pirmo nojausmu par to, ka pasaulē ir eksistē iespēja mākslas pasauli  iepazīt tuvākā plānā. Šo nojausmu deva mākslas vēstures stundas, ko vadīja smalkais skolotājs mākslinieks Jēkabs Spriņģis. Vienreizējs bija pārdzīvojums, kad Talsu muzejā, kur skolotāja vadībā apmeklējām vietējo mākslinieku gleznu izstādi, pie bildes ar trekni uztrieptu skursteni virs Talsu vecpilsētas jumtiem, man pretī uzvēdīja pazīstama un patīkama malkas dūmu smarža. Tikai mirklis, ko atceros visu mūžu. Laikam jumti bija Arņa Zupiņa gleznoti. Sēklai vajadzēja briest gandrīz četrus gadus pēc tam, kad pēdējo pavasari bijām aizvadījuši plaukstošu papeļu un ievu tvanīgajā smaržā skaistajā skolā kalna galā. Tad jau biju no Talsiem prom, taču saikne ar Talsu novadu saglabājusies līdz šim – darba gaitas mani izvadājušas arī pa novadu krustām šķērsām. Te ir lepnā Nurmuiža ar izcilo baznīcu un daudz cietušo muižas ansambli, mana mīļā Iģenes koka baznīciņa, dižā un noslēpumainā Dundaga, vienīgā Dievturu svētnīca „Dzintarkalnu” mājā, pilskalni, velna laivas un vēl un vēl – Latvijas kultūras un mākslas vēsture biezā slānī. Arī privātā dzīve turpinās tepat – mani vecāki līdz viņu mūža galam dzīvoja tēva uzceltajā mājiņā Rojā, kas joprojām ir manas īstās mājas, kur aizvien atgriežos.”

Darbība

Kopš 1973. gada gatavojusi publikācijas par mākslas jautājumiem. No 1973. gada līdz 1988. gadam strādājusi Kultūras ministrijas Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskajā padomē, vēlāk darbojusies Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētāja, kopš 1989. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedre[2][3].

Veikusi Latvijas mākslas pieminekļu apzināšanu un izvērtēšanu, aprakstu sastādīšanu un publicēšanu. Lasījusi referātus, veidojusi televīzijas raidījumus par baznīcu mākslu[4]. D. Čoderes vadībā restaurēta Iģenes baznīca[5]. Viņa bijusi Valsts Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozares padomes locekle un vadītāja. Piedalījusies vairākās valsts un starptautiskajās konferencēs, semināros par kultūras mantojuma saglabāšanas un restaurācijas jautājumiem. 

Avoti

[1] Markēviča, M. (1995). Čoldere Dace. Vilsons, A. (atb. red.). Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sēj. Rīga: Latvijas Enciklopēdija. 108. lpp.
[2] Turpat.
[3] Kļave, I. (red.). (2003). Kas ir kas Latvijā, 4. izd. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība. 92. lpp.
[4] Mellenberga, V., Laukmane, M. (2002). Novada radošo darbinieku jubilejas un atceres. Talsu Vēstis, Nr. 139, 30.11. 5. lpp.

Attēls: Frēlihs, V. (2001). Restaurē Iģenes baznīcu. Talsu Vēstis, Nr. 81, 12.07. 3. lpp.

Par Daci Čolderi kopkatalogā

Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta